Елизавета Кривцова

Юридическое бюро

Елизавета Кривцова

Юридическое бюро

Выступления

Вторник, 01 февраля 2011 15:21

Valodas politikas strupceļš un lojāla krieva dilemma

Статья на латвийском новостном портале Дельфи «Тупик языковой политики и дилемма лояльного русского»

Visulatviešu iniciatīva par Saeimas deputāta Kravcova izslēgšanu no Saeimas iezīmē valsts valodas politikas strupceļu. Labākajā gadījumā izslēgšana beigsies ar neko, sliktākajā gadījumā ar tiesas spriedumu par mandāta atjaunošanu un vairāku tūkstošu latu kompensāciju. Juridiski mehānismi ir gandrīz izsmelti.

Pirmkārt, ievēlēšanas laikā likums neprasīja zināt valodu kādā noteiktā līmenī. Pastāvēja tikai vispārīgs pienākums lietot latviešu valodu kā vienīgo Saeimas darba valodu. Teorētiski ar šo pienākumu var tikt galā arī ar tulka starpniecību. Ir vēl Ministru Kabineta noteikumi par valodas prasībām atsevišķām profesijām, taču tas būs pretrunā ar Satversmi, ja izpildvara izvirzīs prasības likumdevējam. Otrkārt, valodas neprasmi nevar izsecināt tikai no atteikšanās runāt ar Visvaldi Lāci un latviešu presi. Ir nepieciešama procedūra, lai objektīvi noteikt, vai Kravcovs neprot latviski, vai vienkārši negrib komunicēt. Nevar taču izslēgt tautas vēlēto deputātu par runas nolasīšanu no lapas vai dažām kļūdām galotnēs. Ir jārīko eksāmens. Un te mēs atgriežamies 2002.gadā, kad šādu eksāmenu Eiropas cilvēktiesību tiesa ir atzinusi par prettiesisku. Turklāt tam sekoja NATO ģenerālsekretāra un ASV valdības spiediens, kura rezultātā valodas prasības attiecībā uz deputāta kandidātiem tika izslēgta no likuma. Varētu mēģināt izveidot jaunu procedūru, kas atbilst cilvēktiesībām un demokrātijas standartiem. Taču šāda procedūra visdrīzāk būs ilga un smagnēja. Pa to laiku apsūdzētais paspēs ciešamā līmenī iemācīties runāt latviski. Lēmums uzsākt Kravcova izslēgšanu no Saeimas ir pamatots tikai emocionāli, citādi tas ir ieprogrammēts zaudējums. 

Šī iniciatīva ir tuvu traģikomiskajam priekšlikumam aizliegt darba devējiem prasīt no darbiniekiem krievu valodas zināšanās. Manuprāt, aiz atsevišķiem gadījumiem iezīmējas tendence, ka represīvai valsts valodas politikai līdzekļi ir izsmelti. Vairāk aizliegumu un bargāki sodi nepalīdzēs būtiski palielināt latviešu valodas izplatību. Kaut kādā brīdī piespiešana vairs nemotivē, bet rada protestu. Valsts valodas centrs ir pamanījis, ka pieaug tādu gadījumu skaits, kad cittautiešu prot, bet principiāli nerunā latviski. Absurdi šajā situācijā ir tas, ka krievvalodīgajā telpā valda vienprātība, ka latviešu valoda ir jāzina. Statistika, rāda ka jau 93 % Latvijas iedzīvotāju (2009.g) pārvalda latviešu valodu. Problēma ir citur: pozitīvas motivācijas trūkums.

Pierādīt, ka latviešu valodai ir lielāka ekonomiskā vērtība nekā divām pasaules valodām - krievu un angļu, ir grūti. Latvijas ģeogrāfiskais stāvoklis, integrācija Eiropas Savienībā un atvērta ekonomika nosaka nepieciešamību pārvaldīt vairākas valodas. Visspēcīgākais arguments ir, ka latviešu valoda ir garīga un morāla vērtība, ko nevar atsvērt nekādi materiālie labumi un ekonomiski ieguvumi. Bet garīgas vērtības nevar uzspiest, tās nevar aptvert ar likumā burtu. Morāle darbojas tad, kad to atbalsta lielāka sabiedrības daļa.

Ir jādomā par draudzīgu un iekļaujošu valodas politiku. Jāatbalsta tie, kas grib un apgūst valodu, nevis jācīnās ar tiem, kas protestē. Varbūt ar bezmaksas kursiem, interneta vārdnīcām, krievu titriem un mazākumtautību tiesībām dabūt palīdzību valsts valodas apguvē var sasniegt vairāk? Var būt sibīriešu nebīšanos un nestāvēšanu ceļos varētu pārvērst par sirsnīgu atbalstu latviešu valodai?

Nobeiguma par citu gadījumu. Es arī pēc tautības esmu krieviete. Ar Kravcovu mani vieno ne tikai uzvārda līdzība (Krivcova), bet pārliecība, ka nekāda integrācijas politika nemainīs manu kultūras piederību. Atšķirīgais ir tas, ka esot krieviete, uzskatu sevi par latviešu valodas nesēju un brīvprātīgi uzņemos pienākumu stiprināt latviešu valodu. Taču tālu es neesmu tikusi, jo veids, kā mana valsts piedāvā atbalstīt latviešu valodu, ir cīņa pret krievu valodu. Esot jānovērš krievu valodas pašpietiekamība un jānodrošina latviešu valodas dominēšana visās socio-lingvistiskās sfērās. Krievu valoda tā ir pieeja literatūrai un zinātnei, tā nosaka manu domāšanas veidu un tikumības izpratni. Es pastāvēšu uz savām tiesībām lietot krievu valodu ne tikai ģimenē, bet arī publiskajā telpā. Tas nekādā gadījumā nenonāk pretrunā tam, ka manuprāt latviešu valodai ir vajadzīgi īpaši atbalsta pasākumi. Valsts iestādēs es lietoju tikai latviešu valodu, zinātniskus rakstus arī rakstu latviski, esot ārzemēs, stāstu par latviešu kultūru. Atbalsts var būt dažāds, bet cīnīties pret krievu valodu es netaisos.

Dažreiz runā par lojālu krievu piesaistīšanu. Taču esošās politikas ietvarā tāda suga nav iedomājama. Katrs, kas patiesi uzstāj uz krievu identitātes, automātiski ir Latvijas idejas ienaidnieks. Būt par krievu, latvieti un eiropieti vienlaicīgi ir aizliegts, multikulturālisms ir lamu vārds.

Дополнительная информация

© 2015 Elizabete Krivcova. Desig&support: Xprint media